There’s a reason why I know the original artist of “Volare” (which isn’t The Gypsie Kings) and when I’m standing in line at Rimi at the checkout, I sing along to seemingly unknown pop songs, referring to the fact that it’s not the singer’s SIA “Titanium”, but someone German hit of 2017. Perhaps this reason is quite embarrassing and raises a lot of questions at the dinner table, but it’s time to admit it: I know all the Eurovision songs since the very beginning – 1956.
Tiesa, man ir dīvaini hobiji, un mana galva ir pilna ar nevajadzīgu informāciju. Mans Eirovīzijas skatīšanās rituāls nebūt neaprobežojas ar trim lielajiem koncertiem maijā un pat ne ar “Supernovas” tiešraidēm februārī. Jau decembrī dažas valstis uzsāk savas nacionālās atlases, un tad arī es kā ķipis sēžu nedēļu nogalēs pie laptopa, ekrānu sadalot pat četrās daļās, lai vienlaikus sekotu tiešraidēm vairākās valstīs. Un visu pārējo gada laiku skatos un klausos priekšnesumus no iepriekšējiem gadiem, reizēm piespiežot skatīties arī savus ģimenes locekļus. Lai gan pēdējos gados valda uzskats, ka Eirovīzija ir kļuvusi par politisku balagānu, konkursam ir krāšņa vēsture jau kopš 1956. gada, un ir noiets ļoti tāls ceļš, lai šo konkursu padarītu par tādu Eiropas mūzikas festivālu, kādu mēs to pazīstam šodien.
[–>
Marie N vispār tur nebija jābūt
[–>
Pēc Dienvidslāvijas un Padomju Savienības izjukšanas arvien vairāk valstu sāka izrādīt interesi par pievienošanos Eirovīzijas klubiņam. 1993. gadā konkursā piedalījās 25 valstis, 1994. gadā ballītē iesaistīties kāroja vēl septiņas. Trīsdesmit divu valstu priekšnesumi vienā vakarā varētu būt ekstrēms piedzīvojums pat kvēlākajiem Eirovīzijas faniem, taču līdz pusfinālu variantam neviens vēl neaizdomājās. Vienkāršāks risinājums bija valstu šķirošana – tām valstīm, kas iepriekšējos gados saņēmušas mazāko punktu skaitu, viens gads bija jāizlaiž un jāpārdomā, ko tās dara nepareizi (hmm, varbūt nebūtu nemaz tik slikti, ja šādu pieeju izmantotu arī tagad).
[–>
Pēc Latvijas spožās debijas 2000. gadā ar “Brainstorm” un iegūto trešo vietu Arnim Mednim 2001. gadā klājās mazliet švakāk. Sniegums rezultējās mazā Latvijas kopējā punktu skaitā, kas nozīmēja, ka mums 2002. gada konkurss jāskatās mājās televizoru ekrānos un jātur īkšķi par brāļiem lietuviešiem un igauņiem.
[–>
Taču šeit savu lomu Latvijas Eirovīzijas stāstā nospēlēja Portugāle, kas kaut ko nevarēja līdz galam sarunāt ar savu raidorganizāciju, tāpēc izlēma gadu izlaist. Tieši aiz svītras palikusī Latvija tika uzaicināta piedalīties konkursā Portugāles vietā un izcīnīja savu pagaidām vienīgo uzvaru.
To continue reading, purchase a subscription.
Please wait!
We adapt the most suitable subscription offer for you…
Subscription offer not visible? Please turn off your ad blocker or reload the page.
In case of questions, write to [email protected]
Follow “Delfi” also on Instagram or YouTube profile – join to learn the most important and interesting things first!
The content of the publication or any part of it is protected by copyright within the meaning of the Copyright Law, and its use without the permission of the publisher is prohibited. Read more here
