When a Scene Becomes a ‘Scene’

Ir procesi un parādības, kas savā laikā var nebūt kultūras priekšplānā, bet, ar laiku ienākot kolektīvajā atmiņā kā vērtība, var pat izrādīties neatņemama pagātnes daļa, reizēm post factum kļūstot par meinstrīmu. Piemēri rodami gan ikdienas vēsturē, kad noteikti objekti, kas savulaik bijuši nepamanīti sadzīves elementi, ar laiku kļūst par interesantākajiem izstāžu eksponātiem, gan sociālajā vēsturē, kad noteiktas cilvēku grupas tikušas marginalizētas pastāvēšanas brīdī, bet atskatoties iezīmējas kā tolaik novatoriskāko pārliecību paudējas. Šādi gadījumi ir tā dēvētās subkultūras un kontrkultūras – tās ir visdažādākās kustības, kas, sākot no 19. gadsimta nogales un izvijoties cauri 20. gadsimtam, sākušās “andergraundā”, tātad – nav bijušas “īstā kultūra”, bet pakāpeniski vai nu par “īsto kultūru” kļuvušas, jo iemantoja plašus sekotāju pulkus, vai par “īsto kultūru” kļuvušas, jo tika ievēsturiskotas kādā vitrīnā ar parakstu “laikmeta gars”.

Arņa Balčus fotogrāfiju grāmata “Scēna” (2024), manuprāt, ir mākslas notikums, kas izdara nozīmīgu darbu saistībā ar šobrīd aktīvu vietējo subkultūru. Proti, tā ir grāmata, kas nosacīto “apakš-kultūru” (vai varbūt citviet – “pret-kultūru”?) paceļ jau nosacīti vispārējās kultūras līmenī. Fotogrāfija ir viens no uzskatāmākajiem atcerēšanās rīkiem, kā vizuāla fiksācija tā ne tikai “aptur” vai saglabā to, kas ir dinamisks un gaistošs, bet publicējot neizbēgami piedalās savdabīgā sava intereses un fokusa objekta leģitimēšanā. Tas, kas ir ne tikai nofotografēts, bet arī iesiets kvalitatīvā un plaši pieejamā izdevumā, kļūst vismaz uz brīdi neaizmirsts jeb – kultūrā apgūts, vismaz virspusēji “ieskaitīts”.

Apzināti nerakstu “pieņemts”, jo tā būtu kategorija, kas aizpildās vai neaizpildās neatkarīgi no tā, ko varētu nosaukt par “kultūrošanu”. Mūsu kultūrā (ja pieņemam, ka viss, ko aktīvi un kopīgi atceramies, ir mūsu kultūra) ir daudz kā tāda, kas nav universāli pieņemts. Un manā lasījumā Balčus grāmatas primārais mērķis nav bijis vienkārši “veicināt sapratni un pieņemšanu” (lai gan tas varbūt ticis uztverts kā labdabīgs blakusefekts), taču galvenokārt “Scēna” man rādās kā centieni pacelt kultūras virskārtu un neaizmirst to, kas zem tās darās. Tīri tehniski tas nozīmē “līdz kaulam īstu”, maksimāli dokumentālu pieeju.

Fotogrāfija, zināms, paver neskaitāmas vizuālā materiāla apstrādes iespējas, iespējas manipulēt ar krāsu, gaismu, kompozīciju un visu pārējo, kas veido to, ko beigu beigās redzam, bet šajā grāmatā vairumā gadījumu foto izskatās maz apstrādāti, vietumis vien spēlējoties ar kolāžas principu, saliekot vairākus attēlus kopā atvērumā kā krāsainas uzlīmes uz ģitāras somas. Pavisam neuzkrītošā apstrāde un raibuma/reibuma efekta radīšana, protams, ir apzināta, jo, pirmkārt, imitē un stilizē to estētiku, kas pavada grāmatas galvenos varoņus, un, otrkārt, atbruņo grāmatas šķirstītāju ar brutālu reālismu.

Balčus uzmanības centrā ir jaunieši, kurus vieno noteikta mūzika un uzskati; dažviet viņi dēvēti par šī brīža pankiem, pašiem, cik saprotu no grāmatas, lietojot vārdu “scēna”. Tie ir cilvēki, kam visbiežāk pašizpausmes galvenais rīks ir ķermenis, kas nozīmē nenormētu ģērbšanās stilu, bet praksē arī, kā nolasāms “Scēnā”, nenormētu uzvedību. Fotogrāfija, sevišķi Balčus “Scēnā”, ir pateicīgs instruments, lai uzdotos par neitrālu aci, kas “tikai vēro”, lai parādītu kultūrai kādu aizmiršanas briesmām pakļautu patiesību un varbūt pat pastarpināti aktualizētu kādas problēmas sabiedrībā. Grāmatā tiešām veidojas iekšēja dramaturģija, kura iedziļinās savu varoņu psihē, atklājot kopienu, kurā zem plosīšanās “mošpitā” mīt psiholoģiskas grūtības. Tomēr, no cita viedokļa, fotogrāfija nav un nevar būt neitrāla, it sevišķi, ja fotogrāfs “piezūmo” subkultūrai tik tuvu, ka jāiekāpj kluba “Depo” tualetes kabīnē, lai ar zibspuldzi izgaismotu vemjošo koncerta apmeklētāju.

“Scēna” savu kontekstuālo procesu dēļ raisa ambivalentas jūtas, jo, lai arī ticu, ka nedz fotogrāfs, nedz iesaistītie nav naidpilnās attiecībās, kā arī, cik noprotu no sociālajos tīklos notikušajām diskusijām, ētiskas dabas jautājumi tikuši risināti apzināti un mērķtiecīgi jau laikus, pirms grāmata drukāta, tomēr ir jārēķinās, ka skatītājs, kas par scēnu un Balču neko nezina, darbus interpretēs, galvenokārt balstoties tikai pašos “Scēnā” redzamajos darbos. Fotogrāfija, arī dokumentālajā žanrā, līdzīgi kā jebkurš mākslinieciski sasaistīts notikums, kaut ko “pasaka”. Šī “runāšana” ir diezgan nevaldāms process. Jutīgus tematus skarot, šo nevaldāmību var vismaz mēģināt ievirzīt kādā vēlamā konceptuālā gultnē. “Scēnai” pievienots vienu lappusi garš autora vēstījums ar dažiem atslēgvārdiem, tā ļaujot runāt vairāk pašām fotogrāfijām. Tomēr līdz ar to – bez stingrāk paustas nostājas pašā izdevumā – vairāki jautājumi paliek atvērti. Piemēram, man arvien nav līdz galam skaidrs, ko tieši “Scēna” pasaka par paškaitējumu. Vai noteiktas lappuses nebalansē uz pašnāvniecisku tieksmju romantizēšanas robežas?

Iespējams, pretrunīgajās jūtās, ko izraisa “Scēna”, ir arī norāde uz tās vērtību. Tik tuvu un tik neizskaistināti pievelkot “foto aci” klāt alternatīvajai kultūras ainai, tas ne tikai paceļ šo ainu nosacīti “augstāk”, tas ir, ieceļ gaismā, uzmanībā, plašākā kultūras laukā, bet arī parāda, ka pat šādas šķietami saliedētas grupas patiesībā nav viengabalainas. Izraisot neviennozīmīgus vērtējumus, “Scēnas” vēstījums ir par neviennozīmību pašā scēnas iekšienē. Tie, kā jau dzīvi cilvēki, ir savstarpēji dažādi, un visdrīzāk ikviena grupa, ikviena kultūra ir ar iekšējiem paradoksiem. “Scēna” ir nozīmīgs laika dokuments, kurš varbūt dažbrīd nevietā kultivē neitralitātes ilūziju, bet kopumā skubina uz atklāsmi, ka mūsu kultūra nesastāv no kāda viena veseluma, bet gan – no daudzām un dažādām iekšēji heterogēnām plaknēm (ja gribat – deju grīdām), no kurām vairums pelnījušas, lai par tām vismaz mācāmies runāt.