Walk the 250-kilometer Way of Santiago in Portugal with children. Dumbru’s story

Šī ir trešā daļa stāstam par mūsu ceļojumu, kurā ar diviem bērniem bijām prom no mājām pusgadu; ar busiņu nobraucām vairāk nekā 250 tūkstošus kilometrus, apciemojām 15 valstis (tai skaitā Maroku, Rietumsahāru un Tunisiju Āfrikā), pārsvarā nakšņojot busiņā. Ceļojuma laikā kopā ar abiem bērniem nogājām 250 kilometrus garo Portugāles Santjago ceļu, par ko arī šoreiz stāsts.

Izaicinājums noiet 250 kilometrus ar diviem bērniem mūs nedaudz biedēja – Augusts tikko bija nosvinējis trešo dzimšanas dienu un joprojām gulēja pusdienas laiku (šī iemesla dēļ mums Santjago ceļā līdzi bija arī ratiņi), bet četrus gadus vecajai Sārai bija nopietnais uzdevums noiet visu ceļu savām kājām. Tomēr nebija šaubu, ka mūsu sportiskais gars un neatlaidība ir pārcēlusies arī paaudzi tālāk un līdz galam noteikti tiksim.

12. oktobrī ap rīta pusi dabūjām savas svētceļnieku pases Sé katedrālē Portu centrā un devāmies uz ziemeļiem, lai kādudien sasniegtu 250 kilometrus attālo Santjago katedrāli Spānijā. Kopā šobrīd par “Santjago ceļu” sevi var saukt jau 281 maršruts, tomēr populārākie ir septiņi, starp kuriem arī mūsu Portugāles ceļš.

Portu pilsētā orientēšanās ir diezgan vienkārša, jo apkārt nemitīgi manāmas dzeltenas bultiņas un skaistas gliemežvāku zīmes, tomēr, par spīti labi marķētajam ceļam, palaidām garām būtisku ceļu sadalīšanās vietu un devāmies pa centrālo ceļu, kaut gan bijām plānojuši doties pa krasta ceļu. Šī viena izvēle pilnībā izmainīja visu mūsu maršrutu, kā jau tas bieži tauriņa efekta rezultātā notiek gan ceļojumos, gan citās dzīves jomās.

Pirmais solis pareizajā virzienā bija ratiņu izmantošanas shēmas izstrāde – nospriedām, ka brīžos, kad Augusts neguļ pusdienas laiku, ratus izmantosim, lai tajos stumtu vienu somu un uz maiņām atpūtinātu plecus.

Pirmajā dienā caur plašo Porto nogājām vairāk nekā 20 kilometrus, līdz beidzot atradām aubergi (tā sauc īpaši svētceļniekiem izveidotās apmetnes, kur iespējams pavadīt nakti, uzrādot ceļa sākumā izsniegto svētceļnieka pasi). Tā diemžēl jau bija pilna, tomēr sarunājām, ka varēsim pagalmā uzcelt līdzpaņemto telti – tad nu pirmo nakti Santjago ceļā pavadījām teltī.

Otrajā dienā nogājām tikai septiņus kilometrus, lai realizētu kādu vairākus gadu nepiepildītu sapni. Pirms deviņiem gadiem divatā (vēl bez bērniem) bijām nogājuši 900 kilometrus garo Franču Santjago ceļu, ne reizes netiekot pie iespējas pavadīt nakti īstā klosterī. Šeit mums jau otrajā dienā radās šāda iespēja, tāpēc palikām “Vila do Conde” klosterī. Mums ierādīja istabiņu, kur savulaik gulējušas mūķenes, taču nu tā piešķirta “pilgrimu” vajadzībām.

Pēc 12 un 11 kilometru garām dienām nonācām Portugāles simbola (gaiļa) dzimtenē Barcelos. Nejauši trāpījām uz interesantu notikumu – kukurūzas ražas festivālu. Artūram līdzi bija ukulele, un viņam bija īpaša iespēja spēlēt festivāla folkgrupā. Bērni bija sajūsmā par kolektīvo kukurūzas šķirošanu, kurā lielākā balva bija atrast reto sarkano kukurūzu – tad pēc tradīcijas atradējs drīkst noskūpstīt jebkuru citu festivāla dalībnieku. Vienu no retajām vālītēm atrada Augusts, kurš, protams, izvēlējās noskūpstīt mammu. Pasākums turpinājās ar dejām, kā arī bezmaksas ēdienu un alu visiem apmeklētājiem. Šo līksmību grūti ietērpt vārdos, tāpēc vislabāk to apskatīt mūsu video.

Piektajā dienā sapratām, ka somas joprojām ir pārāk smagas, tāpēc izdarījām tikpat smago izvēli atstāt “Barcelos” savu telti. Visās aubergēs ir stūrītis mantu apmaiņai ar citiem “pilgrimiem” – mēs ceram, ka arī mūsu telts kādam noderēja. Šī diena arī iezīmēja slapjās sezonas sākumu –, cerot uz īslaicīgu lietu, palikām 8 kilometrus attālajā “Tamel”, kur Arta dabūja īpašu krekliņu kā 49 tūkstošais apmeklētājs. Sapratām, ka nākamā apmetne ir vismaz 25 kilometru attālumā, tāpēc nākamā diena bija gaidāma īpaši gara.

Sestā diena nāca ar zināmu nolemtības sajūtu, jo, sākuši iet vēl pirms saules uzlekšanas, sapratām, ka Portugālē lietus ir ilglaicīga padarīšana. Apzinoties, ka citas apmetnes te nav un telti esam atstājuši “Barcelos”, veicām smago (kopā 27 kilometrus garo) dienu, līdz vakarā, izmirkuši līdz pēdējai vīlei, ieradāmies Ponte de Lima. Tomēr bērni joprojām bija enerģijas pilni – viņi šo dienu izturēja labāk par jebkuru citu no vairākiem desmitiem citu gājēju, ko sestajā dienā satikām.

Lai gan likās, ka pēc šīs dienas kļūs tikai vieglāk, vislielākais un mokošākais izaicinājums (iespējams, visa ceļa laikā) nāca tieši septītajā dienā, kad mums nācās pārvarēt lielākos kalnus Portugāles Santjago ceļā. Reljefs bija akmeņais un ļoti stāvs – ratus pastumt nav iespējams, bet tieši šo laiku Augusts bija izvēlējies par savu pusdienas laiku, kas nozīmēja, ka mums viņš jāpārvieto, ratus nesot ar rokām. Lai sarežģītības pakāpe būtu vēl maķenīt augstāka, bija atsācis līt – tā nu mēs divatā vairāku stundu garumā nesām ratus ar guļošu Augustu augšā pa slidenajiem Portugāles kalniem. Pilnīgā spēku izsīkumā pabeiguši 20 kilometru garo dienu un vēl vienu 16 kilometru garu dienu, nolēmām, ka ir laiks nosacītai atpūtai – bijām veikuši jau 122 kilometrus un nonākuši viena tilta attālumā no Spānijas, tāpēc devītajā dienā plānojām noiet tikai četrus kilometrus, lai šķērsotu robežu un paliktu pirmajā Spānijas aubergē. Par ceļu Spānijā jau nākamreiz.

Viss aprakstītais un vēl daudz kas cits apskatāms mūsu trešajā (no kopumā 14) video sērijā: